Rozmarīns

Rozmarīns ir ļoti izturīgs augs, taču tam ir poētisks nosaukums. Nosaukums Ros marinus cēlies no latīņu valodas, un tā nozīme ir „jūras rasa”. Senos laikos rozmarīnu veltīja dieviem, it īpaši grieķu mīlestības dievietei Afrodītei, tādēļ šo augu arī uzskatīja par mīlestības simbolu. Auga mājvieta ir Vidusjūras piekrastes reģioni, no Portugāles līdz Jonijas salām. Nelielais mūžzaļais rozmarīns labprāt aug karstās, sausās vietās, taču var pārciest arī lielu aukstumu. Pat –20° C temperatūra nespēj tam kaitēt.

Lai gan senie grieķi augstu vērtēja rozmarīnu kā simbolu un kulta augu, šķiet, ka viņi neko daudz nezināja par auga ārstnieciskajām īpašībām, jo senajos rakstos tikpat kā nav pierādījumu par auga praktisku pielietojumu. Rozmarīna eļļas labās īpašības tika atklātas tikai Viduslaikos. Rozmarīnam ir spēcīga sildoša iedarbība, tas veicina gremošanu, stimulē asinsriti un nervus. Augs arī palīdz pret reimatismu un migrēnu, un rozmarīna eļļai ir antiseptiska līdzekļa iedarbība. Kā piedeva vannas ūdenim, rozmarīns ir pierādījis savu efektivitāti inficētu un slikti dzīstošu brūču ārstēšanā. Lieliski spēj palīdzēt arī rozmarīna ziede. Mēs izmantojam rozmarīna ekstraktus savos ķermeņa kopšanas un ārstniecības produktos kā līdzekli, kas stimulē siltuma regulēšanu un asinsriti. Auga spēcīgais aromāts uzlabo omu un palīdz pret nogurumu. To var lietot iekšķīgi, piemēram, kā tēju, vai ārīgi — kā eļļu vai uzlējumu.