Arnika

Saulaini dzeltenās arnikas aug kalnu pļavās un kūdrainā augsnē, kurā ir maz kalcija. Pirmās ziņas par šo augu sniegusi 12. gs. zintniece un dziedniece Hildegarde no Bingenas. Arnikas smalkie ziedi šķiet nedaudz izspūruši un trausli — it kā viegla vēja plūsma varētu tos aizpūst. Patiesībā arnika ir ļoti izturīgs augs, kas augstumā var sasniegt līdz 40 cm, taču tas bez grūtībām pārlaiž stipro kalnu vēju. Šī izturība skaidri liecina par arnikas izturīgo struktūru.

Arnikas ziedu čemuros ir atrodamas 150 farmaceitiski aktīvas vielas. To skaitā ir tādas vērtīgas un efektīvas vielas kā flavonoīdi, karotinoīdi, seskviterpēnu laktoni un vērtīgas ēteriskās eļļas. Nelielais silīcija dioksīda daudzums sniedz arnikai strukturējošas un veidojošas īpašības, kas palīdz atjaunot audus pēc tādiem savainojumiem kā sasitumiem, puniem un kontūzijām. 18. gadsimtā arniku bieži izmantoja tādu slimību ārstēšanai kā podagra, reimatisms, vēnu varikozitāte un flebīts. Mūsdienās ir noskaidrots, ka arnikas ekstraktam ir antiseptiska līdzekļa iedarbība, un tas uzlabo asinsriti, mazina sāpes un paātrina sadzīšanu. Šie pielietojuma veidi bieži tiek pārbaudīti, un tiek sagatavota izsmeļoša klīniskā dokumentācija. Pateicoties minētajām īpašībām, arnika ir uzskatāma par muskuļu un brūču dziedēšanas un aizsardzības līdzekli.